Budisma virzieni

Pirmie budisti, bija tikai neliela daļa, no daudzām, tajā laikā konkurējošām neortodoksālo virzienu sektām. Bet, ar laiku, viņu iespaids kļuva aizvien lielāks. Budismu, pirmām kārtām, atbalstīja pilsētu iedzīvotāji: pārvaldnieki un karavīri, jo viņi tajā redzēja iespēju atbrīvoties no brahmanu kundzības.

Pirmie Budas sekotāji, lietus periodā, pulcējās kādā vientuļā vietā un gaidīja, kad tas beigsies. Līdz ar to, izveidojās pavisam neliela kopiena. Tie cilvēki, kuri pievienojās kopienai, parasti atteicās no sava īpašuma un viņus sauca par bhikšu, kas tulkojumā nozīmē “nabags”. Viņi noskuva galvu, uzvilka skrandas, kuras pārsvarā bija dzeltenā krāsā un atstāja sev tikai pašu nepieciešamo: trīs apģērba gabalus, skuvekļus, adatu, jostu, sietu, lai izkāstu ūdeni un attīrītu to no kukaiņiem, zobu tīrāmo un trauku ziedojumiem. Lielāko, sava laika daļu, viņi pavadīja ceļojumos un vāca ziedojumus. Ēst viņi drīkstēja tikai līdz pusdienlaikam un ēdienam obligāti vajadzēja būt veģetāram. Pamestās ēkās, viņi nogaidīja kamēr beidzas lietus periods, šajā laikā viņi sarunājās par izglītojošām tēmām un praktizēja dažādas garīgas prakses. Netālu no tādām apmešanās vietām, tika apglabāti mirušie bhikšu. Vēlāk, šajās apbedīšanas vietās, tika uzstādīti pieminekļi – kupolveidīgas celtnes ar pilnībā aizmūrētām ieejas durvīm. Apkārt šiem pieminekļiem, vēlāk tika būvētas citas celtnes. Vēl, mazliet vēlāk, šo vietu apkaimē sāka veidoties klosteri. Sāka parādīties mūku dzīves noteikumi. Kamēr Buda bija dzīvs, viņš pats izskaidroja visus sarežģītos jautājumus un mācības. Pēc viņa nāves, mutvārdu tradīcija eksistēja vēl ilgu laiku.

Samērā drīz, pēc Budas nāves, viņa sekotāji sasauca pirmo sanāksmi lai kanonizētu mācību. Sanāksme notika pilsētā Radžagrihā un tās mērķis bija izstrādāt Budas mācības tekstu. Bet, ne jau visi bija mierā ar sanāksmē pieņemtajiem lēmumiem, tāpēc 380. gadā, pirms mūsu ēras, tika sasaukta vēl viena sanāksme Vaišalā, un tās mērķis bija atrisināt radušās domstarpības.

Īpašu uzplaukumu, budisms ieguva imperatora Ašoki valdīšanas laikā, kurš tiek datēts ar III gadsimtu pirms mūsu ēras. Pateicoties viņa milzīgajiem centieniem, budisms kļuva par oficiālu valsts ideoloģiju un izgāja ārpus Indijas robežām. Ašoka darīja ļoti daudz budisma labā. Viņš uzcēla 84 000 pieminekļu, viņa valdīšanas laikā tika sasaukta trešā sanāksme Tipitaku, kurā tika pieņemts lēmums, sūtīt misionārus uz visām pasaules malām, pat uz Ceilonu. Uz Ceilonu, Ašoka aizsūtīja savu dēlu, kur tas kļuva par apustuli un pievērsa budismam vairākus tūkstošus cilvēku, kā arī izveidoja daudzus klosterus. Tieši šeit, tika apstiprināts budismu baznīcas dienvidu kanons – hinajana, kuru vēl tiek saukta par theravadu.

Pēdējā gadsimtā, pirms mūsu ēras vidū, Indijas ziemeļrietumos tika izveidota Kušanskas karaliste, par tās valdnieku kļuva Kaniška, kurš bija liels budisma piekritējs. Kaniška sasauca ceturto sanāksmi, kuras laikā tika noformulēti galvenie, jaunās budisma plūsmas virzieni.