Budisma svētā grāmata

Budisma mācība ir izklāstīta kanoniskajos krājumos un galvenais starp tiem ir kanons “Tripitaka”, kas tulkojumā nozīmē “trīs grozi”. Budistu teksti, pašos pirmsākumos, tika rakstīti uz palmu lapām, kuras pēc tam lika grozos. Kanons tika rakstīts pali valodā. Pali valodas izruna tiek pieskaitīta sanskritam, tieši tāpat, kā itāļu valoda – latīņu valodai. Kanons sastāv no trīs daļām.

Vinaja pitaka, kura satur etnisko mācību, kā arī ziņas par disciplīnu un ceremonijām. Tajā ietilpst 227 noteikumi, pēc kuriem dzīvo mūki.

Sutra pitaka, satur Budas mācību un populāro budisma literatūru, kā arī “Dhamapadu”, kas tulkojumā nozīmē “patiesības ceļš” un ‘Džataku” – stāstu krājumus par iepriekšējām Budas dzīvēm.

Abhidharma pitaka satur metafiziskos priekšstatus par budismu, filozofiskos tekstus, kuros ir izklāstīta budisma sapratne par dzīvi.

Visas, augstāk minētās grāmatas, atzīst hinajana, citiem budisma virzieniem ir savi svētie avoti.

Mahajanas sekotāji, par savu svēto grāmatu uzskata “Pradžna par lata sutra”. To uzskata par paša Budas atklāsmi. Bet, tā kā to saprast Budas līdzgaitniekiem bija grūti, to novietoja Čūsku pilī, līdz tiem laikiem, kad cilvēki būs gatavi uzņemt jauno mācību. Kad laiks bija pienācis, budists Nagaradžuna atgrieza to cilvēku pasaulei.

Svētās mahaju grāmatas ir uzrakstītas sanskritā un tajās ir ietverti gan mitoloģiskie, gan filozofiskie sižeti.

Svētajām mahaju grāmatām ir viena īpatnība, tajās visās ir rakstīts, ka Sidtarha Gautama nav vienīgais Buda, pirms viņa ir bijuši citi un pēc viņa arī būs citi.

Lielu interesi izraisa budisma kosmoloģija, tāpēc ka tā atrodas pasaules uztveres pamatā. Budisms uzskata, ka Visums sastāv no vairākām kārtām. Zemes pasaules centrā, kurš pats par sevi ir cilindrisks disks, atrodas kalns Meru. To ieskauj septiņas koncentrētas, gredzenveida jūras un tikpat kalnu apļi, kuri sadala jūras. Pēdējo kalnu grēdu no ārpuses, ieskauj jūra, kuru var redzēt cilvēki. Uz tās atrodas četras pasaules salas. Zemes dzīlēs atrodas elles alas. Virs zemes paceļas sešas debesis, un tajās dzīvo 100 000 dievu. Dieviem ir sava apspriežu zāle, kurā viņi pulcējas astotajā mēness dienā, kā arī savs izklaižu parks. Galvenais dievs ir Buda. Dievi paši var izvēlēties kad piedzimt un kad nomirt.

Virs sešām debesīm, atrodas 20 Brahmas debesis, jo augstāka debesu sfēra, jo vieglāk un garīgāk tajā ir dzīvot. Pēdējās četrās debesīs, kuras saucas brahmaloka, nav vairs nekādu tēlu un atdzimšanas, tur svētie jau izbauda nirvānu. Pārējo pasauli sauc par kamaloku. Viss kopumā veido Visumu un tādu Visumu ir bezgalīgi daudz.

Bezgalīgi daudz visumu ir gan ģeogrāfiskā nozīmē, gan vēsturiskā. Visumi dzimst un mirst. Visuma eksistēšanas laiks tiek saukts par kalpu. Uz bezgalīgās radīšanas un iznīcināšanas fona, norisinās dzīves drāma.