Budisma psiholoģija – vai tāds apzīmējums vispār ir pieņemams?

Jau pašā sākumā, gribam jums pateikt, ka tāda lietā, kā budisma, patiesībā, nemaz neeksistē. Rietumos, mēs varam runāt par budisma ētiku, budisma filozofiju, budisma loģiku, utt., bet kopumā, visa budisma mācība ir integrēta tradīcija. Tā ir vienota un nedalāma? Ņemiet jebkuru tās aspektu un no tā automātiski izrietēs visi pārējie aspekti. Ja jūs izdalāt un apgūstat vienu vai otru aspektu, tad jums draud briesmas, ka jūs palaidīsiet garām to kopsakarību ar citiem aspektiem, kā arī to – no kura tas aspekts ir cēlies. Tas, savukārt, tik tiešām ir noticis laika gaitā un to var saukt par budisma filozofiju.

Tajā pašā laikā, no termina nav iespējams uzreiz atbrīvoties it īpaši tad, ja mēs to lietojam attiecībā pret budisma mācībām par prāta funkcionālo dabu, par to, kā tas iespaido mūsu garīgo dzīvi kopumā un daļēji – meditāciju. Budisma psiholoģija – nav aprakstāma zinātne, tai ir tikai viens mērķis – tās pielietojums praksē. Praktiskais labums, ko mēs gūstam, ir iespēja saprast to, kas notiek mūsu pašu prātā, kā arī saskatīt atšķirību starp noderīgiem, vērtīgiem notikumiem un negatīviem, kaitīgiem notikumiem mūsu prātā. Tā sākas ar domu – mums ir loma pasaules radīšanas procesā, kurā, pēc tam, mēs atrodam sevi un vienīgais veids, kā uzlabot mūsu ceļu ir uzlabot doto situāciju – uzņemties atbildību par radušos situāciju, tas ir, uzņemties atbildību par sava paša prāta stāvokli.

Budisms vēsta, ka mūsu grūtības sākas no mūsu nezināšanas. Nezināšana, tradicionāli tiek pielīdzināta reibumam, bet rīcība, kura rodas no nezināšanas – rīcībai reibuma stāvoklī. Tāds izpratne, var likties ļoti drūma, bet tas nav nekas vairāk, kā tikai veselīgi secinājumi. Reizēm, mēs pat neapzināmies, kādu ļaunumu mēs nodarām, tikai tāpēc, ka nesaprotam ko darām. Mēs iedarbinām kaut kādus procesus, kaut ko runājam, stājamies kontaktos ar cilvēkiem un rezultātā neizbēgami radām sev problēmas. Kaut gan, kādreiz, mēs ļoti labi saprotam, ka mūsu dzīve, lielākā vai mazākā mērā sastāv no problēmām, kuras mēs radām tādā veidā, bet pārāk bieži, mēs tajā neredzam problēmu – un tā, patiesībā, ir vislielākā problēma.

Jautājums nav saistīts ar to, kā aizsargāt sevi un atteikties no jebkuras darbības līdz Apgaismības iestāšanās mirklim: mums jāsaprot, lai dzīvotu ir nepieciešams rīkoties, tātad, tas nozīmē, ka mums būs arī jākļūdās. Bet, ja mēs saprotam, ko mēs darām, mēs varam sagraut reaktīvos rīkošanās modeļus, kuri mums visu laiku liek atkal un atkal radīt vienas un tās pašas problēmas. Lai sagrautu tādus reaktīvos modeļus, kuri mums sagādā tik daudz ciešanu, vajag saprast, ka vajag veidot jaunu domāšanas modeli, kā arī jaunus jušanas un uzvedības modeļus.

Skaidri redzot savas grūtības, zinot, ar ko ir jāsāk, cilvēks ir spējīgs pieņemt izvēli, kura priekšā atrodas un saprast, ka tā viņam dos jaunu brīvības pakāpi. Tā nav absolūtā brīvība – sākumpunktu mēs neizvēlamies, bet mēs esam spējīgi izvēlēties, ko mums darīt ar radušos situāciju. Tam, kur mēs atrodamies, ir mazāka nozīme, nekā tam, zinām mēs to vai nē. Brīvība rodas no sevis zināšanas un iespēju apzināšanās, kuras palīdzēs izrauties no esošās situācijas.
Turpinājums nākamajā rakstā.

Rakstu sagatavojuši mūsu partneri.