Budisma psiholoģija – vai tāds apzīmējums vispār ir pieņemams (turpinājums)?

Turpinot rakstu, ir jāsaka, ka brīvībai ir pilnīgi pretējas sekas. Prāts – tā nav manta, tas nav statiska vienība vai apziņas funkcija. Prāts pilnībā sastāv tikai no savas darbības. Tas nozīmē, ka tas pastāvīgi mainās, bet kustēties tas var vai nu radošajā virzienā vai nu graujošajā virzienā. Katru brīdi prāts stāv izvēles priekšā: atkārtot vecos uzvedības modeļus un staigāt pa apli vai pārveidot uzvedības modeļus un radīt jaunus apstākļus garīgajai izaugsmei. Katru mirkli eksistē iespēja virzīties uz priekšu, kā arī iespēja staigāt pa apli un tas nozīmē – nekur tālāk nevirzīties. Mums ir dotas tiesības, attīstīt savu apziņas līmeni ejot pa garīgās attīstības ceļu un visu laiku uzdot jautājumus. Turklāt, prāta stāvokli, nevar būt nošķirti viens no otra. Sāpīgos un kaitīgos prāta stāvokļus nav iespējams novietot zem atslēgas, kamēr mēs attīstām savu apziņu, prieku un labestību. Katru mirkli mēs sevī veicinām vai nu pozitīvu prāta stāvokļa attīstību, vai arī pastiprinām negatīvo prāta stāvokļa attīstību.

Vairāk informācijas šajā portālā – fixdengi.com

Ja cilvēks pieliek piepūli, lai attīstītos pozitīvajā virzienā, viņa dzīve iegūst daudz nopietnāku jēgu, tāpēc, ka cilvēks pats, uzņemas par to atbildību. Cilvēkam, ieviešas skaidrība, par noteikta dzīves veida ieviešanu savā dzīvē. Lūk, tas viss nozīmē iet pa budisma ceļu.

Budisms, tēlaini, bieži vien tiek pielīdzināts ceļam vai takai. Ceļš, tas ir simbols faktam, ka mēs varam mainīties, varam attīstīties. Ja mēs apzināmies, kas mēs esam šobrīd un par ko varam kļūt nākotnē, mēs varam sākt īstenot šo pāreju. Mums ir dotības, brīvas izvēles iespējas, sekot mūsu interesēm un ieviest tās savā dzīvē.

Ir tāds izteiciens – mēs attīstām savu ceļu. Te nav runa par ārējo, bet par objektīvo. Mēs paši – esam ceļš. Ja mēs domājam par ceļu, kā par kaut ko ārēju, tad mēs varam pieķerties bezjēdzīgai idejai par to, kāda garīgā disciplīna mums ir vajadzīga, lai mēs tai varētu sekot. Mēs nesekojam budisma ceļam tādā nozīmē, it kā mūs pa to kāds vestu, piemēram, kā aitas, bet mēs, ejot pa to, cenšamies novirzīties no tā, pagaršot kaut ko asu vai arī pasmaržot puķes ceļa malā.

Ir saprotams, ka bez objektīviem kritērijiem iztikt nevarēsim, tos vajag ņemt vērā un rīkoties saskaņā ar tiem, bet pats ceļš, neatrodas kaut kur ārpusē, tas ir mūsu iekšpusē. Runa nav par to, lai jūs iespiestu sevi sekot kādam konkrētam ceļam vai iet kādā noteiktā virzienā. Ceļš jums vienkārši piedāvā individuālo, personīgo problēmu risinājumu. Ja jūs apzināties un saprotat sevi šajā brīdī, tad tas ir sākumpunkts jūsu pašattīstībai. Ceļš – tas esat jūs pats un jūsu spēja organizēt prāta procesu attīstību pozitīvā virzienā.

Prāta stāvokļu atpazīšana un organizēšana, ir kļuvusi par vienu no galvenajiem uzdevumiem, daudzām budisma piekritēju paaudzēm.

Turpinājums nākamajā rakstā.